autotirgus | biznesam | būvniecība | ceļojumi | finanses | izglītība | lauksaimniecība | mājai | mediji | īpašums | pārtika | parvadājumi | ražošana | skaistums | tehnoloģijas | tiesības | tirdzniecība | veselībai

Latvijā tiešām izsīcis darbaspēks

walking_away

2015. gada vidū piepildās pēdējo pāris gadu laikā izteiktie brīdinājumi par darbaspēka deficītu un tā ietekmi uz tautsaimniecību.

Nodarbinātības valsts aģentūras reģistrēto bezdarbnieku skaits Latvijā kopš pagājušā gada septembra atrodas 80 tūkstošu līmenī. Reizi mēnesī sniegtie pārskati par bezdarbnieku skaitu uzrāda skaitļus pārmaiņus zem vai virs, bet ļoti tuvu šai robežlīnijai. Piemēram, šā gada 30. jūnijā saskaitīti 80 567 bezdarbnieki.

Sasniegtā stabilitāte nav pašsaprotama lieta. Jo ļoti labi pārskatāmā pagātnē ir fiksēti pavisam citi skaitļi. Trekno gadu virsotnes Latvija šturmēja ar 17 662 bezdarbniekiem 2008. gada janvārī, bet divus gadus vēlāk piedzīvoja atsitienu pret ekonomiskās bedres dibenu, kurā darbam lieki izrādījās 186 295 cilvēki. Šo pašu divu gadu laikā strauji augošā bezdarbnieku skaita līkne krustojās ar NVA pieteikto brīvo darba vietu skaita sarukumu no 53 325 līdz 1594 (sarukums par 33,4 reizēm!).

Nu jau praktiski gadu ilgusī bezdarbnieku skaita stabilitāte ir arguments par labu Centrālās statistikas pārvaldes aprēķiniem, ko NRA.lv pagājušā gada 18. augustā atreferēja zem nosaukuma Apliecina darbaspēka trūkumu: «CSP galvo par algu paaugstināšanu visā valstī, jo uzņēmēji cīnoties par pašiem pēdējiem bezdarbniekiem Latvijā, kuriem reāli iespējams uzticēt darbu.» Vismaz skaitliski ir nostabilizējies cilvēku loks, kas algotu darbu uzņemties nevar un negrib. Šā loka skaitliskā stabilitāte neizslēdz to, ka atsevišķi cilvēki nemitīgi pārvietojas lokā iekšā un no loka ārā. Atrašanās loka iekšpusē automātiski nenozīmē, ka katrs tur sastaptais cilvēks ir slikts cilvēks. Varbūt viņš par saviem tuviniekiem, īpašumu vai pats par sevi rūpējas ar lielāku spēka patēriņu, nekā savu algu nopelna daudzi nodarbinātie valstī vispār un valsts pārvaldē jo īpaši.

Nākamais arguments par labu darbaspēka izsīkumam Latvijā ir iekšzemes kopprodukta pieauguma tempa palēnināšanās. Drīzāk savādi, kā CSP joprojām spēj fiksēt IKP pieaugumu valstī ar aizvien mazāk darba spējīgu cilvēku? Atbilde ir norāde uz darba ražīguma celšanu, bet kā tas notiek Latvijas apstākļos? Proti, investīciju sarukuma apstākļos, kurus izsmeļoši raksturo Latvijas komercbanku kredītportfeļa sarukums. Par cik procentiem pieaugs Latvijas IKP, ja uzņēmēji nevis pārsēdinās 100 Latvijā atlikušās šprotu bundžiņu pildītājas pie elektronikas montāžas līnijām, bet piespiedīs vienas maiņas laikā piepildīt ar zivīm, sacīsim, 500 bundžiņu vietā 505 bundžiņas?
Bez kapitāla ieguldīšanas nekāda jaunu ražotņu atvēršana nav iespējama, bet kapitāla pieplūdes nav. Vislabāk to izskaidrojis Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs. Pagājušā gada beigās viņš tika aizskarts jūtīgā vietā ar jautājumu par Latvijas ieguvumiem no pārejas uz eiro un izlēma parādīt eiro lieliskumu salīdzinājumā ar nelaimēm, pie kurām eiro nav vainojams: «Bankas, redzot valdības lielo ārējo parādu un lielo budžeta deficītu, ir bažīgas, ka nākotnē varētu tikt pieņemti ļoti nepopulāri lēmumi, pirmām kārtām celti nodokļi, kas ļoti nopietni iedragātu pašu banku vai daudzu uzņēmēju biznesa plānus un nākotnē radītu bankām vēl lielākus zaudējumus.» Pēc šāda skaidrojuma atkrīt nepieciešamība pārlūkot tiešo investīciju statistiku, jo ražojošo uzņēmumu īpašniekiem par nākotni jābūt vēl tramīgākiem nekā bankām. Evakuēt uzņēmumu iekārtās ieguldītu naudu no apdraudētas teritorijas ir grūtāk nekā naudu no bankas konta. Vainagojums Latvijas nespējai piesaistīt investīcijas ir Latvijas valdības pamatojums bankas Citadele pārdošanai. Izrādījās, ka pilnīgi neviena banka pasaulē nav vēlējusies ienākt Latvijā. Citadeli nācās atdot privātpersonu grupai, kuras personāži sameta bankas pirkšanai apmēram tādas naudas summas, kādas katrs no viņiem varētu atļauties nospēlēt kazino vienā naktī.

Šis gads jau ir apstiprinājis I. Rimšēviča bažas. Nav nozīmes, kā tiek nosaukta papildu naudas izsūkšana no iedzīvotājiem. To var nosaukt par elektrības brīvo tirgu valstī ar vienu elektrības ražotāju un pārdevēju, var sākumā dubultot transporta biļešu cenas, kā to šā gada sākumā izdarīja Rīgas pašvaldība, un tikai tad nonākt pie nodokļu celšanas, ko tā pati Rīga jau izdarīja ar mājokļa nodokļa likmēm. Pēdējo dienu jaunums ir pieļāvums – valsts 2016. gada budžeta lietu nodošana jaunai valdībai, jo esošā valdība sapinusies neesošas naudas solījumos. Izrādās, ka bez darbaspēka tomēr nav iespējams ne darbs, ne darba produkti, ne līdzekļi valsts funkciju izpildei.

Arnis Kluinis

Pievienot komentāru